Četrus gadus pēc Svena nāves: kolektīvās bēdas kā kreisā atbilde

Četrus gadus pēc Svena nāves: kolektīvās bēdas kā kreisā atbilde

Pirms četriem gadiem ziņas par pēkšņu mūsu biedra Svena nāvi satricināja sabiedrību. Viņš nomira 21 gada vecumā, kas bija sāpīgs zaudējums viņa draugiem un politiskajiem biedriem. Pēc dažām nedēļām tika atbrīvots savākts nekrologs, lai saglabātu atmiņas par Svenu nomodā ne tikai tiem, kas viņu pazina, bet arī tiem, kuri nekad nevarēja viņu iepazīt. Zaudējumus un ar to saistītās jūtas bieži ir grūti dalīties mūsdienu sabiedrībā, tāpēc ir svarīgi izveidot kolektīvu un solimālu bēdu ietvaru. Vācu kreisajā pusē ir tikai nedaudz pieredzes, bet pēc Svena un citu biedru zaudēšanas nepieciešamība pēc sēru solidaritātes kultūras kļuva īpaši skaidra.

Svens bija ļoti aktīvs anti -fascist kustībās Karlsruhe un bija viens no tiem, kurš aizrautīgi izturējās pret savu politisko pārliecību. Daudziem viņš bija ne tikai kolēģis, bet arī draugs, kura zaudējums atstāja lielu iespaidu. Viņa nāves bēdas mūs pavadīs ilgu laiku, un ir svarīgi, lai mēs tos apstrādātu ne tikai individuāli, bet arī kopā.

Kolektīvās bēdas un atmiņa

Pirmajās dienās pēc Svena nāves viņa draugi kopā atradās kreisajā centrā Barrio137. Tur viņi izveidoja istabu, kurā visi bija laipni aicināti sērot, raudāt un stāstus par Svenu. Šis atvērtības žests un sanākšana parādīja, ka nevienam nevajadzētu palikt vienam ar viņa sāpēm. Svena ģimene arī meklēja kontaktu un pavadīja vakaru kopā ar politisko kopienu.

Apbedīšanai tika izveidots arī rāmis, kurā tika ņemtas vērā gan ģimenes, gan draugu bēdas. Bija ļoti svarīgi, lai visiem, kas zināja Svenu, tika dota iespēja atvadīties. Personīgo sāpju un politisko zaudējumu saistīšana ļāva dziļākai bēdu pieredzei.

Pēc šīm maisīšanas dienām pagājušajā sestdienā P8 āra teritorijā notika apbedīšanas dievkalpojums. Pabeigts no dažādām Vācijas dienvidu pilsētām, ieskaitot Štutgartu un Mannheimu, tikās, lai kopā pieminētu Svenu. Tur bija tēja, kafija un silta zupa, un pasākums piedāvāja vietu runām par Svena dzīves darbu un personīgām anekdotēm. Svena māte turpināja kustināt vārdus, kas pieskārās visiem klātesošajiem.

Ar šiem svētkiem tika sperts svarīgs solis, lai kopā tiktu galā ar bēdām. Diena bija ne tikai sēru gadījums, bet arī iespēja dalīties priecīgās atmiņās par Svenu. Kopīgi darījumi ar šo sāpīgo notikumu noveda pie jaunās kopienas un solidaritātes savā starpā. Svena ģimenes atbalsts bija uzmanības centrā un parādīja, cik svarīgi ir stāvēt kopā grūtos laikos un palīdzēt viens otram.

Šis nekrologs paliek pat četrus gadus pēc Svena nāves, jo tas mums atgādina par sēru caurspīdīgas un solidaritātes kultūras nozīmi. Kontakts ar Svena ģimeni un draugiem gadu gaitā ir mazliet mazinājies, bet kolektīvās atmiņas svinības notiek īpašās dienās, piemēram, viņa dzimšanas dienā vai nāves dienā. Tas, kā mēs nodarbojamies ar bēdām, laika gaitā maina to, kas ir daļa no dabiskā sēru procesa.

Daudziem viņa kolēģiem ir svarīgi salauzt tabu ap Svena nāvi. Bieži vien vairs nav jārunā par mirušajiem, un daudzi, kas nezināja Svenu, neuzdrošinās uzdot jautājumus. Lai neitralizētu šo klusēšanu, mēģinājumi tiek mēģināti saglabāt Svena un citu biedru atmiņu dzīvu. Stāsti par viņu cīņām un to, ko viņi mums domāja, tiek dalīti, lai veicinātu kopīgu atmiņu un sēru kultūru.

Doma par to, kā Svens dzīvoja, paliek un turpina mūs iedvesmot savās cīņās. Mēs vēlamies nodot viņa prātu un nodot mācības, kuras esam izvirzījuši no mūsu kopīgās saistības citiem. Citāts, kuru Svens bieži ir izmantojis, ir šāds: "Tā ir dzīve, un tāpēc jums tas ir jāuzņemas, drosmīgi, neapmaksāts un smaidošs - neskatoties uz to visu." Tas joprojām ir leitmotifs, kas mūs pavada grūtos laikos.

Šajā procesā ir noderīgs atbalsts un apmaiņa ar citiem, kuriem ir bijusi līdzīga pieredze. Tāpēc piemiņas pasākumi ir ne tikai veids, kā sērot, bet arī iespēja radīt un iemūžināt kolektīvās atmiņas. Četrus gadus pēc viņa nāves Svens joprojām ir daļa no mūsu cīņām un dzīvos mūsu sirdīs.