Suche
Mein Konto
Jauns garīgums: bīskaps Vilmers aicina mainīties ticībā!
Hildesheimas bīskaps Heiners Vilmers Kurta Koha 75. dzimšanas dienas simpozijā aicina radīt jaunu garīgumu kristiešiem.
Jauns garīgums: bīskaps Vilmers aicina mainīties ticībā!
2025. gada 2. novembrī Vallendarā notika nozīmīgs simpozijs par godu kuratora kardināla Kurta Koha 75. dzimšanas dienai. Hildesheimas bīskaps Heiners Vilmers izmantoja izdevību un aicināja kristiešu vidū izveidot jaunu “spēcīgu garīgumu”. Baznīcas pašreizējās diskusijās ir būtiski izgaismot ticības praktisko ietekmi, skaidro Vilmers. Ir jāapšauba klasiskais uzskats, ka visiem cilvēkiem ir dabiska tieksme uz reliģiju. Tikai 19% iedzīvotāju uzskata, ka Dievs atklājās Jēzū Kristū, kas parāda, cik ļoti mainījusies teoloģiskā perspektīva.
Vilmers brīdina naivi noraidīt sekularizāciju un priekšlaicīgi pasludināt "reliģijas atgriešanos". Tā vietā tas prasa garīgumu, kas koncentrējas uz klusumu, ticības pieredzi, dievišķo skaistumu un apņemšanos ievērot taisnīgumu. Šis viedoklis ir atspoguļots arī jaunākajā pētījumā par reliģisko piederību, kas liecina, ka katoļu un protestantu biedru vidū piekrīt tikai 32% un 29% apgalvojumam par Dieva esamību.
Jaunā reliģiskā ainava
Ņemot vērā pašreizējo sociālo dinamiku, nav brīnums, ka vajadzība pēc reliģijas un garīguma turpina pastāvēt sekularizācijas un ideoloģiskās pluralizācijas laikos. Eiropas Profesionālās izglītības universitātes pētījums liecina, ka reliģija kļūst arvien plurālāka un individuālāka. Skaidras robežas starp reliģiju un nereliģiju bieži vien ir izplūdušas, un parādās hibrīda parādības.
Šajā prasīgajā ainavā teoloģijai ir jāizstrādā starpdisciplināras pieejas reliģijas un garīguma uztverei un interpretācijai. Tādas pētniecības perspektīvas kā organizāciju psiholoģija, socioloģija un pieaugušo izglītība tiek pievērstas uzmanības centrā, lai ņemtu vērā dinamiskās pārmaiņas.
Ieskats kultūrā
Stāsts risinās ap septiņpadsmit bērnu noslēpumaino pazušanu no skolas klases un izvēršas no dažādām varoņu perspektīvām. Izstrādātāji un producenti, šķiet, labi izjūt laikmeta pulsu, savijot kopā šausmas un noslēpumus, lai uzrunātu plašu auditoriju.
Kopumā jācer, ka gan baznīca, gan kultūras ainava Vācijā un tālu aiz tās robežām turpinās veicināt dzīvu apmaiņu un jaunas idejas, lai ticība ne tikai paliktu teorētiska, bet arī piedzīvota praksē.
Nobeigumā var teikt, ka norises baznīcā un sabiedrībā ir cieši saistītas. Vilmers un viņa kolēģi ir apņēmušies padarīt ticību ne tikai par jēdzienu, bet arī par dzīvu realitāti sabiedrībā. Reliģiskajā jomā vai kultūrā ir pienācis laiks jauniem ceļiem un perspektīvām.