Apziņa pārmaiņām: kā mēs šodien esam viens otram

Apziņa pārmaiņām: kā mēs šodien esam viens otram

Atkal un atkal jūs dzirdat nostalģisku sūdzību, ka kohēzija bijušajā GDR bija spēcīgāka. Stāstu bieži šķērso kopienas sajūta, kurā viens otram palīdzēja, dalījās kopā un dalījās ar nelabvēlīgajiem dzīves apstākļiem. Īpaši vecākas paaudzes, kas šajā laikā tika socializētas, apraksta realitāti, kurā skaudība bija svešs vārds, jo tajā laikā visi dzīvoja līdzīgos apstākļos.

Tomēr ir pienācis laiks apšaubīt šo viedokli. Kritiķi varētu apgalvot, ka mūsdienu jaunieši un sabiedrība ir kļuvuši savtīgāki. Bet savā draugu lokā es katru dienu piedzīvoju kaut ko pilnīgi atšķirīgu. Šeit mēs palīdzam viens otram, neatkarīgi no tā, vai tas ir ar gājieniem vai vienkārši ikdienas komunikācijā. Jautājums ir, kā klājas vecākiem, vecvecākiem un brāļiem un māsām. Kontakts savā starpā paliek dzīvs.

Nepieciešamība pēc kopienas un atbalsta

Mēs dzīvojam laikā, kad vairs nav nepieciešami kolektīvi ideāli, piemēram, bezmaksas vācu jaunieši vai sociālistu vienības ballīte, lai atbalstītu mūsu kaimiņus un draugus. Nav nepieciešama liela politiskā sanāksme, lai izjustu mūsu vajadzību pēc palīdzības un atbalsta. Pat ja sociālais ietvars ir mainījies, cilvēces būtība paliek.

Deviņdesmitajos gados deva daudzas izmaiņas. Daudzas vietas, kur cilvēki tikās un pavadīja laiku kopā, ir slēgtas šodien vai sabrukšanas stāvoklī. Ciemati, kas kādreiz bija dzīvas kopienas, ir zaudējuši vitalitāti, kas, protams, var izraisīt vientulības sajūtu. Šī parādība ir viegli saprotama, un tai ir savi izaicinājumi.

rindkopa. Tomēr es gribētu uzsvērt, ka manai paaudzei nav raksturīga individualitāte vai pašmīlība. Mēs esam tikpat sociāli veidoti kā mūsu senči. Brīvība, kas mums šodien ir iespējama, nenozīmē, ka mūs mazāk interesē kolēģi cilvēki. Ja kāds nolemj izvēlēties jaunu ceļu pēc skolas, tas ir ne tikai personīgs lēmums, bet arī brīvības un paša noteikta dzīves izpausme.