Robežstāsti: kā baznīcas VDR saglabāja atmiņas

Robežstāsti: kā baznīcas VDR saglabāja atmiņas

Tīringenē, īpaši Bērungenē, cilvēki šodien atskatās uz sāpīgajām atmiņām par VDR laikmetu. Šeit, uz kādreizējās Vācijas-Vācijas robežas, vēsture tiek turēta dzīva. Martins Montāgs, bijušais katoļu priesteris, ir uzņēmies šo uzdevumu un dokumentē stāstus par cilvēkiem, kuri zaudēja dzīvību, mēģinot bēgt no VDR. Traģisks gadījums ir Karlheinca Fišera gadījums, kurš gāja bojā mīnas detonācijā 1971. gada 28. martā. Montāgs atceras: "Klusums, šķērsojot robežu, bija neaizmirstams." VDR vārda brīvība bija stingri ierobežota, taču baznīca bieži vien bija drošs patvērums kritiskām domām.

"Ir svarīgi atcerēties šo pagātni," uzsver Montāgs. Un viņš nav viens savās saistībās. Tīringenes pilsoņu komiteja Zella-Mehlis atceras vairāk nekā 1200 nāves gadījumu uz robežas. Piemiņas darbam ir apņēmies arī žurnālists un kultūras padomnieks Hanss Frīdrihs no Reinas-Grābfeldes rajona. Viņa mērķis ir izglītot skolas klases par tā laika apstākļiem.

Vēstures brīvdabas muzejs

Šī piemiņas darba ietvaros Vācijas-Vācijas brīvdabas muzejā savu vietu atradušas vēsturiskas vietas uz kādreizējās Vācijas iekšējās robežas. Behrungen un Berkach Tīringenē un Rappershausen Bavārijā ir galvenās muzeja pieminekļu vietas, kas piedāvā apmeklētājiem ieskatu traģiskajā sadalīšanas vēsturē. Sadarbība ar tādām organizācijām kā Federālā robežsardze un “Vācijas jaunatnes” fonds uzsver šo memoriālu nozīmi thueringen.info.

Pati pierobežas josla šobrīd ir novērtēta kā dabas piemineklis un dabas liegums, piedāvā dzīvotni sikspārņiem un ir vieta pārdomām. Ekskursijas brīvdabas muzeja teritorijā ir pieejamas pēc iepriekšēja pieraksta, un tās aicina smelties atmiņās.

Piemiņas kultūra Vācijā

Bet kāpēc atcerēties pagātni ir tik svarīgi? Diskusija par vācu piemiņas kultūru ir daudzveidīga. Saskaņā ar Federālās pilsoniskās izglītības aģentūras teikto, galvenais izaicinājums joprojām ir samierināties ar vēsturi, jo īpaši attiecībā uz ar grupām saistītās mizantropijas pieaugumu. Lai novērstu šādu vēsturisku katastrofu atkārtošanos, atmiņai jābūt ne tikai emocionāli stingri noenkurotai, bet arī racionālai un apgaismojošai bpb.de.

Mūsu uzdevums ir pastāvīgi no jauna interpretēt vēstures mācības un saistīt tās ar pašreizējām sociālajām problēmām. Tikai šādā veidā piemiņas vietas var saglabāt kā pieredzes un zināšanu vietas un sniegt nākamajām paaudzēm svarīgu vēstījumu. Tāpēc pastāvīga konfrontācija ar savu pagātni ir mūsu visu uzdevums.

Lai skaidri parādītu šī piemiņas darba nozīmīgumu, jāskatās, kā 2025. gada pavasarī tiks uztvertas Volfganga Benca jaunās idejas par atmiņas nākotni. Taču skaidrs ir tas, ka pagātnes balsis nedrīkst apklusināt.