Veimera kultūrpolitika: mākslīgais intelekts vai cenzūra?

Veimera kultūrpolitika: mākslīgais intelekts vai cenzūra?

Vairāk nekā simts dienu kultūras valsts ministrs Volframs Veimers izraisa dzīvas diskusijas kultūras apritē. Uzstāšanās grāmatu izstādē Frankfurtē viņš stāstīja par mākslīgo intelektu (AI) un tā ietekmi uz literatūru. Viņš arī izraisīja dažus smaidu ar savu mākslīgā intelekta versiju “Weimatar” — šķiet, ka tas ir mazāk strīdīgs personāžs nekā pats ministrs, kā ziņo Backstage Classical.

Taču sākotnējās cerības uz kultūrpolitikas depolitizāciju ātri vien iznīcināja Veimera ideoloģiskā ietekme. No viņa izteikumiem izceļas sāpīgi sarūgtinātas cerības, piemēram, AfD un kreiso vienādojums vai dzimumu aizliegums federālajās varas iestādēs un kultūras iestādēs. Kritiķi viņu apsūdz populistiskas retorikas lietošanā, savukārt viņš pats sabiedrisko apraidi, piemēram, raksturoja kā “kreiso spārnu”.

Kultūras lēmumi zem spiediena

Veimers, pieredzējis žurnālists un žurnāla Cicero dibinātājs, ir veltīts politiskajam kultūras karam. Viņš tiek raksturots kā kancelejas kultūras spārna “labo pašsajūtu stūra” veidotājs. Šķiet, ka viņa aizgādībā kultūra tiek uzskatīta par politisku kaujas lauku un mazāk par radošās attīstības telpu.

Lai palīdzētu Vācijas filmu industrijai, viņš ir vienojies par finansiālu palīdzību un apsver iespēju mudināt straumēšanas pakalpojumu sniedzējus, piemēram, Netflix un Amazon Prime, veikt lielākas investīcijas Vācijā. Tajā pašā laikā viņš strādā pie piemiņas vietu diferencētas koncepcijas un stingri iestājas pret antisemītismu, lai gan bieži tiek uzskatīts, ka viņš nevēlas iesaistīties dialogā.

Mākslīgais intelekts kā nākotnes tēma

Mākslīgā intelekta tēma joprojām ir aktuāla: Vācijas Kultūras padome ir publicējusi nostājas dokumentu, kurā aplūkoti šīs tehnoloģijas izaicinājumi un iespējas mākslas un kultūras nozarē. Kultūras padome uzsver, ka mākslīgais intelekts ir dinamiska tehnoloģija, kuras regulējumu var jēgpilni veidot tikai kā uzdevumu sabiedrībai kopumā. Tiek atzīmēts, ka galvenā uzmanība jāpievērš cilvēku autorības veicināšanai, jo daudzi mākslinieki AI izmanto kā instrumentu savā radošajā darbā.

Kultūras padome arī saskata nepieciešamību integrēt mākslīgo intelektu izglītībā un augstskolu mācībās, lai sagatavotu nākamās paaudzes radoši izmantot tehnoloģijas. Izšķiroši svarīgi ir tādi jautājumi kā datu aizsardzība, autortiesības un mākslas un kultūras pieejamība. Kultūras padomes aicinājums publiskajam sektoram atbalstīt digitalizāciju nekomerciālās atmiņas iestādēs liecina par vēlmi izmantot AI kā kultūras mantojuma iespēju virzītāju, jo SWR piebilst.

Ar detalizētu koncepciju un skaidrām nostādnēm Veimers vēlas noteikt kultūrpolitikas virzienu un tādējādi saistīt digitālo fonu un sociālās vajadzības. Kvalificētu darbinieku trūkums un dažādas kultūras savijas, taču ne visi velkas kopā. Kā kultūras aina attīstīsies, tas vēl ir redzams – galu galā māksla ir pazīstama ar to, ka krīzes laikā iet negaidītus ceļus.

Atliek vien cerēt, ka kultūrpolitiskajā apjukumā radošo cilvēku balss izskanēs skaļāk. Paliek jautājums: vai AI, piemēram, “Weimatar”, varbūt labāk varētu mūs vadīt šajā diskusijā?

Izaicinājumi ir lieli, un Veimera stils joprojām ir pretrunīgs. Taču viens ir skaidrs: kultūras debatēs vēl ir daudz darāmā, lai saglabātu radošo brīvību un tajā pašā laikā saglabātu sociālās vērtības – aspektus, kas ir īpaši svarīgi Kulturrat un digitalizāciju.