Ubagošana Vācijā: nabagi cīnās par cieņu un izdzīvošanu!

Ubagošana Vācijā: nabagi cīnās par cieņu un izdzīvošanu!

Mūsu lielāko pilsētu, tostarp Ķelnes, ielās ubagošana arvien vairāk kļūst par ikdienas realitāti. Tādi cilvēki kā Klods un Sesīlija, kuri savulaik dzīvoja normālu dzīvi, cīnās ne tikai par izdzīvošanu, bet arī par savu cieņu. Kā ARD mediju bibliotēka ziņo, ka, neskatoties uz savu labklājību, Vācija ir vieta, kur finansiālās grūtības un ubagošana ir kļuvušas par normu.

Klodam pirms korona pandēmijas bija stabils darbs, Sesīlija audzināja sešus bērnus. Šodien abi ir ielās, skaitot katru centu un eiro, vienlaikus piedzīvojot gan izpalīdzību, gan atstumtību. "Maize uz jūsu galda ir citu pūļu rezultāts," varētu teikt, taču daudzi ignorē realitāti, kas slēpjas aiz šīm sejām.

Neredzama nabadzība

Bezpajumtniecības problēma kā ēna vijas cauri mūsu pilsētām. Tiek apgalvots, ka Vācijā ir tikai daži bezpajumtnieki, taču tā nav visa patiesība. Skaļi Statistika 2024. gada sākumā bez pastāvīgas dzīvesvietas dzīvoja aptuveni 532 000 cilvēku; tostarp aptuveni 47 300 bezpajumtnieku. Daudzi no šiem cilvēkiem paliek sabiedrībai neredzami, dzīvo kolektīvā miteklī vai pie radiniekiem. Īpaši lielajās pilsētās īres parādi, ko nereti veicina pieaugošās īres cenas, ir galvenais iemesls dzīvokļa zaudēšanai.

Šokējošs skaitlis – vairāk nekā 65 procenti bezpajumtnieku bija bez sava mājokļa ilgāk par gadu. Šie cilvēki saskaras ne tikai ar izdzīvošanas izaicinājumu, bet arī ar veselības problēmām un sabiedrības stigmatizāciju. Vairāk nekā divas trešdaļas no viņiem ir piedzīvojušas vardarbību; daudzi cīnās arī ar atkarības problēmām, kas bieži vien piedāvā vienīgo izglābšanos no savas nežēlīgās realitātes.

Ubagošana kā izdzīvošanas stratēģija

Berlīnē, kur ubagošana ir īpaši izplatīta, sociālā darbiniece Anna Sofija Gērta skaidro, ka pēdējos gados ubagošana ir mainījusies. Skaļi Deutschlandfunk kultūra Ir parādījušies jauni ubagošanas veidi, vai tie būtu ielu avīžu pārdevēji vai pudeļu kolekcionāri. Šie cilvēki cenšas nopelnīt iztiku – bieži vien skarbos apstākļos.

Ir stāsti par tādiem cilvēkiem kā 33 gadus vecais Ronijs, kurš jau deviņus gadus dzīvo uz ielas un pelna no 10 līdz 30 eiro dienā. Neskatoties uz dārznieka izglītību, viņš gandrīz neredz bezpajumtniekus ar skolu vai profesionālo izglītību. Ubagu veselība bieži tiek apdraudēta, un daudzi no viņiem vēlas aizbēgt no situācijas, bet cīnās ar iekšējo un ārējo pretestību. 63 gadus vecais Klauss pārdod ielu avīzi “Motz”, lai nopelnītu papildu naudu, savukārt, lai viņu pieņemtu, viņam jāievēro parastie sadzīves noteikumi.

Bezpajumtniecība un ubagošana ir izaicinājumi, kas kaut kādā veidā atspoguļo mūsu sabiedrības vērtības. Reakcijas dalās: daži cilvēki izrāda līdzjūtību, bet citi aicina aizliegt ubagošanu. Tēma nes sev līdzi sarežģītus jautājumus par sociālo taisnīgumu, sociālo atbildību un tiesisko situāciju. Žēl, ka vājākie ubagu vidū bieži saņem vismazāko atbalstu.

Pilsētā, kas turpina augt un kuras mājokļi kļūst arvien dārgāki, paliek jautājums: ko mēs varam darīt, lai palīdzētu šiem cilvēkiem un dzirdētu viņu balsis? Pārdomas par mūsu vērtībām un rīcību šķiet steidzami nepieciešams.