Piemiņas akmens plānots traģiskai Velingtonas avārijai netālu no Maksdorfas

Piemiņas akmens plānots traģiskai Velingtonas avārijai netālu no Maksdorfas

Pūtot vējam, interese par Otrā pasaules kara vēsturi vienmēr noved pie ievērojamiem projektiem. Ēriks Vīmens plāno uzstādīt piemiņas akmeni Velingtonas bumbvedēja avārijas vietā, kas 1942. gadā nogāzās netālu no Maksdorfas. Šīs iniciatīvas mērķis ir nodrošināt apkalpes radiniekiem vietu, kur sērot un atcerēties. Jo īpaši tas ir par sešiem jauniem vīriešiem, kuri zaudēja dzīvību šajā traģiskajā incidentā.

Wellington, reģistrēts R1789, nebija tikai vēl viens lidaparāts. Tas bija divu dzinēju bumbvedējs, kas avarēja pie Maksdorfas 1942. gada 1. novembrī pēc tam, kad to skāra pretgaisa uguns pie Ludvigshafenas. Tiek ziņots, ka lidmašīna atradās prožektoru gaismā un lidoja ļoti zemu - aptuveni 200 metru augstumā -, kad tai ietriecās pārsvara un mēģināja veikt avārijas nosēšanos. Taču plosta grāvī iestrēga šasija, kas lika lidmašīnai apgāzties. Traģiskais negadījuma laiks bija ap pulksten 1:30, un sekas bija postošas, jo gāja bojā visi seši apkalpes locekļi.

Apkalpe fokusā

Velingtonas apkalpe sastāvēja no:

• Pilot: Sgt. Sidney Burtwell (Service Nr. 1172870)
• Navigationsoffizier: Sgt. Kenneth Horace Tibbatts (19 Jahre alt, Service Nr. 1256777)
• Bombenschütze: Sgt. Arthur Edwin Rees (Service Nr. 934390)
• Funker: John Clifford Dunn (26 Jahre alt, Service Nr. 1310826)
• MG-Schützen: Sgt. Henry Downs (Service Nr. 616823) und Sgt. Peter Wood (Service Nr. 1310876)

Neskatoties uz visām šīm detaļām, šīs avārijas atmiņa joprojām ir tumša vēstures daļa. Ar savu piemiņas akmeni Vīmanis ne tikai vēlas pieminēt kritušos, bet arī informēt sabiedrību par šiem traģiskajiem notikumiem.

Vēsturisks konteksts

Kā ziņoja mūsdienu aculiecinieki, lidmašīnai pirms avārijas vairākas reizes uzbrukts, kad tā lidoja no Ludvigshafenas/Frankentālas uz Lambsheimu. Priekšējie lukturi apgaismoja lidmašīnu, pirms tā izmantoja savu pēdējo spēku, lai mēģinātu droši nolaisties netālu no Maksdorfas. Tas atstāja vilkšanas pēdas laukā, norādot uz neveiksmīgo nosēšanās mēģinājumu. Daļa šasijas vēlāk tika atrasta plosta straumē, vēl vairāk veicinot izmeklēšanu un avārijas izmeklēšanu.

Ēriks Vīmans, izsalcis pēc vēsturiskās apgaismības un bojāgājušo piemiņas, ir uzņēmies šo traģisko stāstu, plānojot notikuma vietu pārveidot par klusu vietu atmiņām. Šāda apņemšanās ir ne tikai slavējama, bet arī svarīga, lai saglabātu atmiņas, kuras citādi varētu aizmirst.

Kamēr novadpētniecības cienītāji ir gandarīti par piemiņas akmens uzstādīšanas gaitu, atklāts paliek jautājums, cik tālu mūsu sabiedrībā joprojām sniedzas apņemšanās īstenot vēsturiskus projektus. Mūsu ikdienas dzīvē vienmēr ir vieta vairāk atcerei un vēsturei, un, iespējams, Vīmena projekts būs stimuls līdzīgām iniciatīvām citās pilsētās.

Un kā ar tehnoloģiju pasauli? Tikmēr tādi uzņēmumi kā Apple, kas nesen publicēja pozitīvus ceturkšņa rādītājus, turpina virzīt diskusiju par progresu un inovācijām. Tā kā 2025. gada ceturtajā ceturksnī pārdošanas apjoms sasniedza 102,5 miljardus ASV dolāru un peļņu, kas pārsniedz 27 miljardus ASV dolāru, tas liecina, ka citās jomās progress nestāv uz vietas – tas ir interesants kontrasts ar pārdomātajām tēmām, ko mums sniedz Vīmena iniciatīva.

Mēs varam būt ziņkārīgi, lai redzētu, kā piemiņas un piemiņas kultūra attīstīsies nākotnē un vai tādi projekti kā Ēriks Vīmans var sniegt ieteikumus citiem pilsoņiem, kuri vēlas iesaistīties savas dzimtenes vēsturē.