Zāra: Kāpēc 1955. gada Zāras statūti veidoja vēsturi

Zāra: Kāpēc 1955. gada Zāras statūti veidoja vēsturi

Diez vai kāda nodaļa Vācijas un Francijas vēsturē ir tik sarežģīta kā Zāras zeme. Domu eksperiments par Zāras zemes hipotētisko attīstību, ja iedzīvotāji 1955. gada referendumā būtu balsojuši par Sāras statūtiem, rada aizraujošus jautājumus. Piemēram, Saarbrücker Zeitung raksts rosina spekulācijas par to, vai Zāra zeme varētu atrasties līdzīgā situācijā kā Luksemburga šodien, ja tā būtu kļuvusi par neatkarīgi pārvaldītu reģionu, nevis pievienota Vācijas Federatīvajai Republikai. Taču šī ideja rada zināmas grūtības.

Šī pieņēmuma pretinieki izvirza vairākus argumentus. Svarīgi ir tas, ka arī citas valstis būtu izteikušas pretenzijas pret ES iestādēm. Turklāt, kā zināms, Luksemburgai bija lielākas attīstības iespējas nekā industriālajai Zārai. Ja Zāra zeme būtu izveidojusies kā neatkarīga vienība, pastāvētu muitas un valūtas robežas, kas to būtu atdalījis no Vācijas ekonomiskā brīnuma.

1955. gada referendums un tā sekas

Atskats rāda, ka referendums par Sāras statūtiem notika 1955. gada 23. oktobrī un izgaismo tā laika politisko noskaņojumu. Vēlētāji nepārprotami izlēma pret statūtiem: “pret” nobalsoja 423 434 balsis (67,71%), bet par adopciju nobalsoja tikai 201 973 balsis (32,29%). Kopumā tika sasniegta vēlētāju aktivitāte 96,73% apmērā, kas skaidri liecina par iedzīvotāju augsto politisko interesi par šo izšķirošo vēstures posmu. Lēmums tika interpretēts kā spēcīgs signāls, ka atkalapvienošanās ar Rietumvāciju bija lielākajai daļai Zārlandes iedzīvotāju.

Tikai gadu vēlāk negatīvajam lēmumam sekoja Sāras līgums, kas tika parakstīts 1956. gada 27. oktobrī. Šī dokumentācija noteica ietvaru, kurā Zāra zeme tika iekļauta Vācijas Federatīvajā Republikā kā 10. federālā zeme 1957. gada 1. janvārī. Viss process bija vienkāršs un mērķtiecīgs, ņemot vērā, cik ilgi reģions bija Francijas varas politikas ēnā.

Mākslīga atdalīšana

Līdz šim Zāras iedzīvotāji vairāk nekā 110 gadus piederēja Bavārijai un Prūsijai. Vēstures notikumi un Austrumu-Rietumu konflikts noveda pie apgabala atdalīšanas no Vācijas un līdz ar to arī pie tā sauktās “mākslīgās” politiskās vienotības Parīzē. Daudzi mūsdienu liecinieki ziņo, ka 1950. gadu Federatīvās Republikas nedrošība un Bonnas un Zārbrikenes politiķu vēlme nostiprināt šo atdalīšanu ņēma vērā tālejošas vēsturiskas īpatnības.

Ar Sāras statūtiem Zāra zeme būtu kļuvusi par neatkarīgu vienību Eiropas administrācijas pakļautībā, bet tajā pašā laikā būtu palikusi ekonomiskajā savienībā ar Franciju. Tomēr tas nebija tāds liktenis, kādu vēlējās lielākā daļa Zārlandiešu. Viņi ir nolēmuši, ka drīzāk būs Vācijas Federatīvās Republikas sastāvā, nevis paliks prasīgos un nedrošos apstākļos.

Šobrīd var teikt, ka Eiropas apvienošanos, kas bija paredzēta ar Sāras statūtiem, šis referendums neietekmēja. Drīzāk skaidrā iedzīvotāju griba uzplaukt kopā ar Vāciju ir būtiska Zāras vēstures daļa. Aplūkojot mūsdienu Zāras zemi, redzams, ka tā ir ne tikai daļa no Vācijas, bet tagad arī svarīga ES daļa.

Pārdomājot pagātni, kļūst skaidrs, ka Zārai, tāpat kā daudziem citiem Eiropas reģioniem, ir sarežģīta vēsture, ko raksturo tiekšanās pēc pašnoteikšanās un piederības. Pievēršoties Zārai šodien, mēs saprotam, ka vēsture ne tikai ietekmē tagadni no pagātnes, bet arī parāda perspektīvas nākotnei.