70 māsu dzīves gadi: Antonija un Anna stāsta savu stāstu!

70 māsu dzīves gadi: Antonija un Anna stāsta savu stāstu!

Kad divas māsas pēc 70 gadiem joprojām dalās savā ikdienā, tas liecina par ļoti īpašām attiecībām. Anna un Antonija Breisingeres dzīvo Sigmaringenā un šobrīd svin ne tikai savas ilggadējās attiecības, bet arī ļoti atšķirīgos dzīvesstāstus. Anna, vecākā no abām 101 gadu veca, uzauga Horbā pie Nekaras, savukārt Antonija, 14 gadus jaunākā māsa, ir dzimusi Argentīnā. Abi pirmo reizi satikās 1949. gadā pēc tam, kad uzauguši vairāk nekā 10 000 kilometru attālumā viens no otra.

Māsu stāsts sākas dziļi pagātnē. Viņas vecāki 1924. gadā emigrēja uz Argentīnu, lai tur saimniekotu, savukārt Anna Otrā pasaules kara šausmas piedzīvoja Vācijā. Antonija sekoja notikumiem no attāluma un vēlāk veica ievērojamu zobārsta darbu savā dzimtenē. Taču ilgas pēc Vācijas kļuva pārāk lielas – karstums Argentīnā viņu pārņēma, un tāpēc viņa atgriezās, lai 1955. gadā Zigmaringenā kļūtu par reģiona pirmo zobārsti.

Kopīgs ceļš Sigmaringenā

1955. gada septembrī Antonija pārcēlās uz māsas Annas dzīvokli, lai apgūtu vācu valodu. Kopš tā laika abas māsas strādāja kopā zobārstniecības praksē un pavadīja notikumus Sigmaringenā. Gadu gaitā viņi piedzīvoja gan satiksmes samazināšanos, gan vācu armijas ierašanos. Kamēr viņu pilsēta mainījās, viņi palika nemainīgi — viņu ciešā saikne reizēm piedzīvoja nesaskaņas, bet arī izraisīja kaislīgas diskusijas.

Vēl viens interesants aspekts viņu kopā pavadītajā laikā ir tas, ka māsas nekad neielaiž savā dzīvē vīrieti. Tas ne tikai veidoja viņu attiecības, bet arī radīja savu dinamiku. Viņus saista ne tikai dažādie izcelsmes stāsti, bet arī ikdienas mijiedarbība vecumdienās padara viņus stiprus un vienotus.

Ieskats pagātnē

Kontekstu, kurā dzīvoja Anna un Antonija, nevajadzētu novērtēt par zemu. Pēc Otrā pasaules kara Vācija piedzīvoja denacifikācijas posmu, kas ilga līdz 1949. gadam. Lai gan šie procesi ļoti ietekmēja sabiedrību, Annai un Antonijai personīgā laime bija tikpat svarīga. Ekonomiskā atjaunošana Rietumos, tostarp ar valūtas reformu palīdzību, noveda pie stabilākas dzīves telpas radīšanas. Ludvigs Erhards veiksmīgi iestājās par sociālo tirgus ekonomiku, kas ātri noveda pie dzīves apstākļu uzlabošanās.

Šajā laikā pieauga arī iespēja turpināt apmācību un pašrealizāciju, no kā Antonija guva ievērojamu labumu ar savām zobārstniecības prasmēm. Šīs norises atspoguļo pārmaiņas sabiedrībā, kurā dzīvoja abas māsas, un iekšējās cīņas, kas viņām bija jāpārvar. Tas radīja pamatu integrācijai un iespējai atrast savu vietu šajā jaunajā, dinamiskajā pasaulē.

Neliela detaļa no viņas ikdienas, kas īpaši piesaista uzmanību: Antonija pirms dažiem gadiem sāka mācīties itāļu valodu 90 gadu vecumā, nepievēršot gramatikai īpašu nozīmi! Piedzīvojums vecumdienās, kas parāda, cik dzīvi apliecinoši viņi vienmēr ir palikuši. Varētu gandrīz teikt, ka viņiem ir labas prasmes atklāt un apgūt jaunas lietas pat vēlākajos gados.

Annas un Antonijas dzīves ir ne tikai ģimenes saliedētības apliecinājums, bet arī neliels mūsdienu vēstures fragments, kurā divu sieviešu pieredze tiek ievietota lielu sociālo pārmaiņu kontekstā. Un tieši tas padara viņas stāstu tik unikālu.