Sarkozī kā ieslodzītais: prezidents literāro mītu ēnā!

Sarkozī kā ieslodzītais: prezidents literāro mītu ēnā!

Pēdējās dienās viļņus sacēlis bijušā Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī ieslodzījums. 2025. gada 26. oktobris iezīmē ne tikai viņa iekļūšanu La Santé cietumā, bet arī jaunas nodaļas sākumu viņa politiskajā un personiskajā iestudējumā. Francijas mediju vidē viņš ir stilizēts kā globālas sazvērestības upuris – tēlojums, kas viņu pietuvina tādiem literāriem varoņiem kā Edmonds Dantē no “Grāfa Monte Kristo” vai pat Jēzus Kristus. Politologs Fransuā Hourmants uzsver, kā Sarkozī izmanto uz upuriem balstītu retoriku, lai pozicionētu sevi pret tiesu naidīgumu. Tiesnešu “naida” attieksme pret viņu tiek izcelta kā centrālais motīvs, lai attaisnotu viņa ieslodzījumu. Viss process atspoguļo populistiskās un neliberālās tendences, kas ir veiksmīgas mūsdienu politiskajā komunikācijā. Le Monde ziņo, ka Sarkozī izmanto savus literāros paraugus, lai radītu jaunu stāstījumu, ko var novērot arī citu bijušo prezidentu, piemēram, Fransuā Miterāna un Emanuela Makrona, politiskajā retorikā.

Kā jau bija gaidāms, Sarkozī ir arī rūpīgi orķestrējis stāstījumu par savu personīgo likteni. Pirms viņa pēdējā brīža ierašanās La Santé viņa atbalstītāji svinēja Parīzes ielās, dziedot patriotiskas dziesmas, piemēram, “La Marseillaise”. Viņu sagaidīja aplausi un pat saucieni “Libérez Nicolas!” saņēma, kas vēl vairāk palielina viņa politiskā mocekļa statusa emocionālo lādiņu. Politisko komunikāciju eksperts Filips Moro Ševrolē uzsver, ka Sarkozī ir veiksmīgi pārņēmis kontroli pār stāstījumu par viņa ieslodzījumu. Viņš sociālajos medijos sevi pieteica kā nevainīgu un paziņoja, ka cīnīsies ar "tiesas skandālu". Viņš izmantoja šo salīdzinājumu, lai iekļautos Alfrēda Drifusa tradīcijās un nosodītu tieslietu sistēmas netaisnību. Šī stratēģiskā komunikācija ir ne tikai gudra, bet arī ļoti svarīga mūsdienu plašsaziņas līdzekļu vidē, un tā ir būtiska, lai palielinātu vēlētāju atbalstu. La Dépêche

Literatūra un vara

Paskatīsimies tālāk uz literatūras lomu politiskajā komunikācijā: vēsturnieks Kristians Džouha runā par "littérarisation du pouvoir" Francijā, kurā politiķi izmanto literatūru, lai sevi idealizētu. Sarkozī nav izņēmums; veidam, kādā viņš sevi pasniedz kā nevainīgu, piemīt tipiskas populistiskās retorikas iezīmes. Tas iet roku rokā ar mainīgu vārdu uztveri politiskajā arēnā, kā arī medijos Deutschlandfunk uzsvērt. Atsevišķu vārdu un frāžu mērķtiecīga lietošana kļūst arvien izplatītāka, lai aktivizētu vēlētāju emocijas un stiprinātu politiskās pozīcijas.

Vēl viens interesants šī stāsta aspekts ir Sarkozī un pašreizējā prezidenta Emanuela Makrona tikšanās neilgi pirms ieslodzīšanas. Šī tikšanās, ko apstiprinājusi prezidentūra, liek domāt, ka Makronam ir bažas arī par biroja tēlu. Laikā, kad publiski tiek runāts par bijušā prezidenta cietumu, to var interpretēt kā žestu sociālā miera uzturēšanai un politisko institūciju integritātes aizsardzībai.

Noslēgumā jāsaka, ka Nikolā Sarkozī ieslodzījums ne tikai veido viņa personīgo vēsturi, bet arī atspoguļo pašreizējo politisko klimatu Francijā. Komunikācijas mākslai, svārstībām starp populismu un literāro produkciju, kā arī tās naratīvu veidošanai plašsaziņas līdzekļos ir tālejoša ietekme uz mūsdienu politisko iesaisti.