Novadpētnieks Krafts pēta Dobeles vēsturi Latvijā

Novadpētnieks Krafts pēta Dobeles vēsturi Latvijā

Novadpētnieks dobelnieks Bernhards Krafts devies aizraujošā ceļojumā uz Latviju, precīzāk uz burvīgo Dobeles pilsētiņu, kas atrodas aptuveni 70 kilometrus uz dienvidrietumiem no Rīgas. Šī vēsturiskā pilsēta dokumentos minēta jau 1254. gadā, un tās nosaukums, iespējams, cēlies no zemgaļu vārda “duobe”, kas norāda uz tās atrašanās vietu ielejā. Krafts izpētīja reģionu, īpašu uzmanību pievēršot baltvācu vēsturei, kas aizsākās viduslaikos. Kā Švarcvaldes sūtnis vēsta, viņa ceļojums sācies Klaipēdā, Lietuvā, vietā, kuru kādreiz dēvēja par Mēmeli un kas ir bagāta ar vēsturisku nozīmi.

Klaipēdā Krafts apmeklēja ne tikai tādus apskates objektus kā Ännchen von Tharau pieminekli, bet arī Kuršu kāpas nacionālo parku, kas pazīstams ar savu iespaidīgo dabu. Ierodoties Dobelē, viņš lepni uzvilcis Dobel T-kreklu un apmainījies ar informāciju vietējā tūrisma biroja darbiniekiem. Izmeklējumi viņu noveda pie 1335. gadā celtās ordeņa pils drupām, kuras 1710. gadā Ziemeļu kara laikā nopostīja Zviedrija. Šī ordeņa pils bija svarīga zemgaļu pretestībai pret piespiedu kristianizāciju, kas ir pagrieziena punkts reģiona vēsturē.

Vācbaltiešu nozīme

Vācbaltiešu vēsture ir bagāta un sarežģīta. Līdz 18. gadsimta beigām vācieši Kurzemē, Zemgalē, Livonijā un Igaunijā sevi galvenokārt identificēja ar saviem novadiem. Ģeopolitiskie satricinājumi, īpaši teritoriju aneksija Krievijas impērijai 1795. gadā, radīja spēcīgāku kopības sajūtu vācbaltiešu vidū. Šī attīstība izpaudās 19. gadsimtā, kad izglītotā vidusšķira kļuva par politisku spēku un kļuva populārs termins “vācbaltieši”. Kā tālāk Wikipedia var lasīt, pirmie vācieši ieradās Baltijas valstīs no 12. gadsimta beigām vācu austrumu apmetnes ietvaros.

Lielākā daļa vāciski runājošo aprobežojās ar vidusšķiru un augstākajām klasēm, bet viņi nekad nesastādīja vairāk par 10% no kopējā iedzīvotāju skaita. Neskatoties uz šo nelielo skaitu, viņi bija lielākā grupa daudzās pilsētās. Vēsturiski vācbaltiešu vidū bija spēcīga saikne ar luterāņu baznīcu, ko nostiprināja reformācija. Tomēr pēc Lielā Ziemeļu kara 1721. gadā notika rusifikācija, kas pakļāva vācu identitāti spiedienam. Šīs tēmas aplūkotas arī Karla Širena arhīvā, kas glabā nozīmīgus arhīva materiālus par vācbaltiešu vēsturi un tādējādi piedāvā ieskatu vācbaltiešu sabiedrības sociālajā diferenciācijā. Tas būs ieslēgts DB Kulturwerk skaidri.

Krafta un Voldemāra fon Hārfu villa

Krafta pētījumu centrālais punkts ir kūrorta ārsta Voldemāra fon Harfa villa, kas tika pabeigta 1907. gadā Dobelē. 1869. gadā Blagoveščenskā dzimušajam fon Hārfam bija cieša saikne ar Latviju. Ģimene 1880. gadā pārcēlās uz Kazaņu, kur viņa brālim Georgam bija valdības pasūtījums no cara. Voldemārs fon Hārfs studēja medicīnu Vācijā un ieradās Dobelē 1905. gadā. Neskatoties uz viņa apņemšanos un pūlēm, viņš cīnījās ar finansiālām grūtībām, kuru dēļ viņš 1911. gadā pārcēlās uz Hemnicu, lai atvērtu tur jaunu medicīnas praksi.

Šī vēsturiskā novada un tā vēstures izpēte joprojām ir ļoti aktuāla, lai izprastu vācbaltiešu ietekmi uz kultūrainavu Latvijā un ārpus tās. Bernharda Krafta apņemšanās liecina, ka nekad nav par vēlu izpētīt savu vēsturi un uzturēt to dzīvu.