Eiropas kodolenerģijas nākotne: jaunas stratēģijas pret Krievijas draudiem!

Eiropas kodolenerģijas nākotne: jaunas stratēģijas pret Krievijas draudiem!

Eiropas drošības politikas ainavu šobrīd veido divi ekstraverti satricinājumi. Pirmkārt, Krievijas lielais uzbrukums Ukrainai 2022. gadā ir krasi mainījis eiropiešu uztveri par draudiem. NATO spēja aizsargāt savas dalībvalstis, izmantojot ticamus kodolieročus, vienlaikus novēršot militāras eskalācijas scenāriju. Tas vēlreiz parāda, ka kodolieroči nodrošina aizsardzību arī Krievijai, jo Rietumu valstis ir izslēdzušas tiešu militāru iesaisti Ukrainā. Kā ziņo Internationalepolitik, otrs satricinājums notika 2025. gadā ar Trampa administrāciju, kas uzskatīja Eiropu mazāk par partneri un arvien vairāk kā uz stratēģisku traucētāju. Viceprezidents JD Vance pat raksturoja eiropiešus kā ideoloģiskos pretiniekus.

Prezidents Tramps arī aicināja Ukrainu izbeigt konfliktu ar Maskavas nosacījumiem. Šīs izmaiņas ASV ārpolitikā ir radījušas daudz jautājumu par kodolieroču atturēšanas nākotni Eiropā. Pēdējos gados ir arī kļuvis skaidrs, ka ASV vairāk jākoncentrējas uz Āziju, vienlaikus saskaroties arī ar Krieviju un Ķīnu kā līdzvērtīgām kodolieročiem. Šī realitāte ietekmē Eiropas stratēģisko domāšanu.

Atturēšanas pārskats

Pēc Austrumu-Rietumu konflikta beigām kodolarsenāls ASV un Krievijā ir ievērojami sarucis, bet kodollādiņu krājumi saglabājas ievērojami. Atgādinājums: iespējamam kodolkonfliktam var būt katastrofālas sekas, kā uzsver bpb. Klimata modeļi atbalsta arī bažas par “kodolziemu”, ko varētu izraisīt šāda sitienu apmaiņa.

Eiropas diskusija par savu kodolieroču atturēšanu ir atgriezusies virspusē. Vācijas, Polijas un Baltijas valstu politiķi aicina apsvērt alternatīvas līdzšinējai ASV aizsardzībai. Eiropa saskaras ar izaicinājumu pašai nodrošināt kodolatturēšanu, kamēr ASV var samazināt savu atbalstu.

Tomēr neatkarīga kodolarsenāla iegūšana būtu saistīta ar ievērojamiem riskiem. Vašingtona un Maskava varētu vērsties pret kodolieroču izplatīšanu, kas varētu apdraudēt stabilitāti Eiropā. Tāpēc, lai izstrādātu kopējas stratēģijas, būtiska būtu cieša sadarbība ar citām kodolvalstīm, piemēram, Franciju un Lielbritāniju. Piemēram, Francijai ir aptuveni 300 kodolieroču, bet tā nepiedalās NATO kodolieroču plānošanas grupā, savukārt Lielbritānija paļaujas uz ciešu sadarbību ar ASV.

Ieroču kontroles loma

Pašreizējā bruņojuma kontrole ir kļuvusi vēl svarīgāka, jo arvien lielākam skaitam valstu ir kodolieroči, kas vēl vairāk palielina problēmas. Atturēšanas teorijas kritiķi apgalvo, ka kodolieroču neizmantošana kopš 1945. gada neliecina par skaidru cēloņsakarību ar efektīvu atturēšanu. Tomēr karš Ukrainā liecina, ka kodoldraudus var interpretēt arī kā riska eskalāciju, lai gan joprojām nav skaidrs, vai Krievija patiešām būtu gatava veikt šādu operāciju.

Runājot par jautājumiem par Eiropas kodolenerģijas nākotni, ASV būs ļoti svarīgi turpināt sevi aizstāvēt Eiropā, vienlaikus paplašinot konvencionālās militārās spējas. Visaptverošs kodolenerģijas dialogs varētu palīdzēt izpētīt iespējamos sliktākos scenārijus. Taču lielākais izaicinājums, iespējams, ir veidot pārmaiņas tā, lai Eiropa nenonāktu “atturēšanas plaisā” un paliktu neaizsargāta pret Krievijas agresīvajām darbībām, uz ko norādīja arī [Spiegel](https://www.spiegel.de/ausland/russland-und-das-new-start-vertrag-der-nuclear-ruestungswettlauf-hat-mehrs-begonnen-a-2f01f762-d0da-4296-a421-d2eefbda03e7 un vēlreiz tiek citēts)